Metroloģijas principi
.jpg)
Saskaņā ar starptautisko metroloģijas pamatterminu un vispārīgo terminu vārdnīcu un enciklopēdiju un nozaru vārdnīcu definīcijām metroloģija ir zinātne par mērījumiem, kas aptver visus ar teoriju un praksi saistītos aspektus un attiecas uz jebkura veida mērījumiem neatkarīgi no zinātnes vai tehnoloģijas jomas.
.Šīs publikācijas mērķis nav analizēt acīmredzamu teorētisku analīzi, kas attiecas uz mērījumiem, bet gan sniegt definīcijas, pieņemšanas kritērijus mērīšanas iekārtām, kurām tiek izvirzītas dažādas metroloģiskās prasības, un šo zināšanu pielietošanu mērīšanas procedūru veikšanā.
Mēriekārtu operatoriem ir pazīstama tēze, ka, lai nodrošinātu ticamus mērījumu rezultātus, ir jāpaļaujas uz mērinstrumentu kvalitāti. Līdz nesenam laikam šo definīciju izmantoja, piemērojot kvalitātes normas bez to tālākas analīzes. Tomēr mērinstrumentu operatora zināšanas ir mainījušās tā, ka mērinstrumentu uzraudzība ir kļuvusi par vienkāršu prasību.
Metroloģiju laboratorijā, ņemot vērā tās prasības pret mērīšanas iekārtām un mērījumiem, var iedalīt divās galvenajās pieejās: legālo metroloģiju un metroloģiju, kas saistīta ar zinātni un tehnoloģiju.
Juridiskā metroloģija
Saskaņā ar Starptautiskajā juridiskās metroloģijas vārdnīcā sniegto definīciju tā ir metroloģijas (zinātnes par mērījumiem) sadaļa, kas attiecas uz darbībām, kuras izriet no juridiskām prasībām un kuras attiecas uz mērījumiem, mērvienībām, mērīšanas metodēm un kuras veic kompetentās iestādes. Katrā valstī juridiskās metroloģijas joma var atšķirties. Kompetentās iestādes, kas ir atbildīgas par juridiskās metroloģijas darbību vai par daļu no tās darbībām un bieži vien tiek dēvētas par juridiskās metroloģijas dienestu. Galvenais juridiskās metroloģijas priekšmets ir mērījumu vienotības nodrošināšana.
Līdz 2001. gadam Polijā juridiskās metroloģijas noteikumus par mērinstrumentiem noteica Centrālais mērījumu birojs, un tie tika publicēti Oficiālajos biļetenos par mērījumiem un pārbaudēm. Lai gan noteikumi bija ļoti stingri, tie nebija saderīgi ar Eiropas Savienības tiesību aktiem. Tāpēc 2001. gada 11. maijā tika izdoti jauni noteikumi: “Mērījumu likums”, kas regulē lielāko daļu mērinstrumentiem piemērojamo tiesību aktu (Dz. U. 2001 Nr. 63, 636. punkts ar grozījumiem).
Spēkā esošs izpildlikums ir ministrijas izdots likums, kas piemērojams ekonomikas jautājumiem un metroloģiskajām prasībām, kuras attiecas uz konkrētiem mērinstrumentiem.
Pašlaik ES dalībvalstīs mērinstrumenti, kas norādīti jaunās pieejas direktīvās 90/384/EK – par neautomātiskajiem svariem un 2004/22/EK, noteiktos gadījumos ir pakļauti juridiskajai metroloģiskajai kontrolei. Tomēr tas attiecas tikai uz tiem
mērinstrumentiem, kas tiek laisti tirgū. Iepriekš minētās direktīvas ir ieviestas Polijas tiesību aktos ar 2002. gada 30. augusta Regulu par atbilstības novērtēšanas sistēmām (Dz. U. 2002 Nr. 166, 1360. punkts ar vēlākajiem grozījumiem).
Saskaņā ar spēkā esošajiem Eiropas tiesību aktiem mērinstrumenti, kas tiek laisti ES tirgū, ir pakļauti atbilstības novērtēšanai atbilstoši prasībām, kas noteiktas divās iepriekš minētajās jaunās pieejas direktīvās. Atbilstības novērtēšanu ar likumīgo metroloģiju saskaņā ar ES tiesību aktiem un par atbilstību konkrētām prasībām var veikt paziņotā iestāde (Polijā tas ir Centrālais mērinstrumentu birojs) vai ražotājs.
Tiesību piešķiršana ražotājiem novērtēt atbilstību ir sava veida izrāviens Polijas mentalitātē. Līdz šim šādas darbības bija raksturīgas juridiskajai metroloģijai, un tās varēja veikt tikai valsts biroji. Dažu tiesību un kompetenču piešķiršana, par kurām ir runāts ES jaunās pieejas direktīvās, faktiski ir “jauna pieeja” Polijā ražotāja, kas ir ieviesis un sertificējis savu kvalitātes sistēmu, pozīcijai. Regulā ir noteiktas skaidras prasības produkta laišanai tirgū. Atbilstības deklarācija, ko izdod vai nu paziņotā iestāde, vai ražotājs, ir aizstāta ar tā saukto sākotnējās verifikācijas dokumentu. Joprojām pastāv problēma, kas attiecas uz turpmāko verificēšanu, t.i., [2] mērinstrumenta verificēšanu pēc tā sākotnējās verificēšanas vai atbilstības novērtēšanas, kas ietver obligāto periodisko verificēšanu vai verificēšanu pēc mērinstrumenta remonta. Šajā gadījumā Eiropas Savienība piešķir dalībvalstīm brīvu izvēli, un tā tikai nosaka, ka dalībvalstīm ir jāuzrauga likumīgā metroloģija mērinstrumentiem, kas ir lietošanā.
Legālā metroloģiskā kontrole (legālā metroloģija) attiecas uz mērinstrumentiem, kurus izmanto īpašos lietojumos. Mērījumu regulas 8. panta 1. punktā ir definēti šie lietojumi:
- veselības aprūpē, dzīvības un vides aizsardzībā,
- sabiedrības drošības un kārtības aizsardzībā,
- patērētāju tiesību aizsardzībā,
- par maksājumu, nodevu, nodokļu, ar nodokļiem neapliekamo budžeta maksājumu iekasēšanu, par atlaižu, soda naudu, ieņēmumu un kompensāciju noteikšanu, kā arī par nodevu un atlīdzību noteikšanu un iekasēšanu,
- par muitas kontroli,
- tirdzniecībā.
Noteikumos par mērinstrumentiem prasības ir sīkāk aprakstītas attiecībā uz konkrētu mērinstrumentu. Attiecībā uz neautomātiskiem mērinstrumentiem Ekonomikas, darba un sociālās politikas ministrijas 2003. gada 3. oktobra noteikumos ir precizētas prasības masas noteikšanai:
- tirdzniecībā
- kas ir pamats tirdzniecības maksājumu, muitas, nodokļu, prēmiju, atlaižu, soda naudu, ieņēmumu, kompensāciju un citu līdzīgu maksājumu veidu aprēķināšanai,
- piemērojot citus normatīvos aktus un ekspertu atzinumus, kā arī izsniegtos tiesas procesos
- medicīnas praksē par pacientu svēršanu uzraudzības, diagnostikas un ārstēšanas nolūkā, .
- par zāļu sagatavošanu pēc receptes aptiekās un analīzēm, kas veiktas medicīnas un farmācijas laboratorijās,
- kas ir pamats tarifu aprēķināšanai tiešajā tirdzniecībā un preču iepakošanā .
Kā redzams iepriekš, regulas vispārīgā piemērošana sniedz skaidru definīciju katram mērinstrumenta veidam.
Atbilstības novērtēšanas gadījumā prasības ir noteiktas jaunās pieejas direktīvās (90/384/EK – neautomātiskie svari un 2004/22/EK – citi mērinstrumenti). Šīs prasības ir ieviestas Polijas tiesību aktos piemērojamajos noteikumos.
Ekonomikas, darba un sociālās politikas ministrijas 2003. gada 11. decembra noteikumi
nosaka prasības neautomātiskajiem svariem, kas tiek laisti tirgū, pamatojoties uz atbilstības novērtēšanu, un ir piemērojami masas noteikšanai gadījumos, kas aprakstīti iepriekš noteikumos par svariem, pamatojoties uz mērvienību principu.
Mērinstrumentu, uz kuriem attiecas Direktīva 2004/22/EK (MID) un kuri tiek laisti tirgū pamatojoties uz atbilstības novērtēšanu piemērošanas jomas un prasības ir noteiktas Ekonomikas ministrijas 2006. gada 18. decembra noteikumu par pamatprasībām mērinstrumentiem pielikumos.
Jāatceras par visiem mērinstrumentiem, kas tirgū laisti pirms 2004. gada 1. maija un kas patlaban tiek izmantoti, kā arī par mērinstrumentiem, uz kuriem neattiecas neviena no jaunās pieejas direktīvām. Šādos gadījumos ir piemērojami attiecīgie Ekonomikas ministrijas noteikumi.
Apspriežot secīgo verifikāciju, ir vērts pieminēt ļoti svarīgu jautājumu, kas ir mērinstrumenta secīgās verifikācijas autorizācija. kopš 2005. gada 29. marta ir spēkā Ekonomikas ministrijas noteikumi. Tomēr tas attiecas tikai uz nelielu mērinstrumentu grupu. Jāatzīmē, ka ES valstīs secīgās verifikācijas autorizācijas veidlapu sistēma pastāv jau vairākus gadus. Daži Polijā lietojamie mērinstrumenti, tostarp svari, ir pakļauti likumīgai kontrolei, un nav iekļauti sarakstā ar instrumentiem, kurus var kontrolēt ar an
pilnvarojuma veidlapas jāgaida vēl pāris dienas, lai secīgi pārbaudītu šo instrumentu. Ir skaidrs, ka attiecīgais subjekts, ja tam tiktu piešķirta atļauja veikt secīgu verifikāciju, varētu piekļūt kompleksam pakalpojumam un tādējādi neliktu klientam maksāt papildu izmaksas, kas rodas, ja instruments nedarbojas. Protams, ir vēl daudzi citi argumenti, kas pamato secīgas verifikācijas atļaujas izsniegšanu
.Cerams, ka jaunajos noteikumos, ko pašlaik gatavo Ekonomikas ministrija, tiks ņemti vērā ieguvumi mērīšanas līdzekļu operatoriem un iedzīvotājiem. Šāds risinājums padarītu Polijas noteikumus ļoti līdzīgus noteikumiem, kas ir spēkā tā sauktajās vecās ES valstīs. Mūsu dalība ES struktūrās dod mums daudz ciešāku piekļuvi tās noteikumiem un risinājumiem, tostarp tiem, kas attiecas uz metroloģisko uzraudzību. Tādējādi ir jāpiemēro tie standarti, kas pozitīvi ietekmē problēmu risināšanu un klientu, kuri ir ES pilsoņi, apmierinātību.
.
Zinātniskā un tehnoloģiskā metroloģija
Papildus juridiskajai metroloģijai mērinstrumentu operatori saskaras ar metroloģiju, kas nav saistīta ar juridiskajiem noteikumiem. To parasti dēvē par „zinātnisko un tehnoloģisko metroloģiju”. Pamatdarbība, kas attiecas uz šo metroloģijas veidu, ir kalibrēšanas process.
.
Kalibrēšana ir brīvprātīga darbība, ko neregulē juridiskā metroloģija, bet kalibrēšanas rezultāti var attiekties uz prasībām, kas noteiktas juridiskajos noteikumos.
Mērinstrumentu kalibrēšanas procesa funkcija un tās rezultātu nozīme ir vispārzināmas personālam, kas īsteno testēšanas procedūras vai darbojas saskaņā ar kvalitātes sistēmas normām. Tā kā zināšanas par mērījumiem un to kļūdām ir kļuvušas vispārpieņemtas un piemērojamas, testēšanas procedūrās iegūtie rezultāti ir objektīvāki
.Tomēr jāatceras, ka tas, kurš ir nolēmis ieviest īpašu kvalitātes sistēmu, ko reglamentē starptautiskie standarti (ISO 9001, ISO 17025 u. c.), ir arī pieņēmis nepieciešamību kalibrēt visus savus mērinstrumentus.
Mērinstrumentu kalibrēšanu veic kompetentas laboratorijas. Vispareizākais laboratorijas kompetences apliecinājums ir tās akreditācija, ko veic valsts akreditācijas iestāde (Polijā tas ir Polijas akreditācijas centrs).
Saskaņā ar spēkā esošo tiesisko un normatīvo statusu verifikācija nav kalibrēšanas ekvivalents un otrādi. Šā iemesla dēļ organizācijām, kas ieviesušas kvalitātes sistēmas, kalibrēt savus mērinstrumentus ir jāveic neatkarīgi no to verifikācijas.
Atšķirības starp juridisko metroloģiju un zinātnisko un tehnoloģisko metroloģiju, pamatojoties uz vispārzināmo normu prasībām, ir parādītas turpmāk tabulā:
Juridiskās metroloģijas sistēma, kā definēts iepriekš, noteiktos gadījumos ir obligāta un noteikta konkrētos tiesību aktos. Juridiskās metroloģijas darbība, kas apliecina konkrētas prasības, ir mērīšanas līdzekļa verifikācija. zinātniskās un tehnoloģiskās metroloģijas sistēma ir brīvprātīga, un tās pamatā ir starptautiskās prasības un nacionālās normas. Šajā gadījumā metroloģiskā darbība ir mērinstrumenta kalibrēšanas process, t. i., tā parametru attiecināšana uz starptautisko standartu un mērījumu nenoteiktības noteikšana. Tomēr jāatceras, ka, ja organizācija ir brīvprātīgi ieviesusi kvalitātes normas un darbojas saskaņā ar konkrētām kvalitātes normām, tad tai ir jāievēro to prasības.
Svarīgākā atšķirība starp verifikācijas un kalibrēšanas procesu ir mērinstrumenta kļūdu noteikšanā. Verifikācijas gadījumā mērinstrumenta kļūdas tiek attiecinātas uz šī mērinstrumenta verifikācijas vienību. Kalibrēšanas gadījumā kļūdas nosaka, pamatojoties uz mērinstrumenta nolasīšanas vienību. Galvenā problēma ir tā, ka dažiem mērinstrumentiem verifikācijas mērvienība ir n reizes lielāka nekā nolasīšanas mērvienība. Tā tas ir laboratorijās un rūpniecībā esoša ļoti vienkārša mērinstrumenta gadījumā, piemēram, svari (svari).
.
Personai, kas ir atbildīga par mērīšanas iekārtām, piemēram, laboratorijā, ir jānodod tās mērinstrumenti periodiskai kalibrēšanai kompetentā ārējā kalibrēšanas laboratorijā. Mērinstrumenti periodiski jāpārbauda iekšēji, lai kontrolētu to pareizos rādījumus (piemēram, vai nav defektu).
Nepieciešamību veikt mērinstrumentu verifikācijas procesu nosaka normatīvie akti, piemēram, Mērījumu likums, ja konkrētais mērinstruments ir verifikācijas procedūras subjekts.
Tādējādi, runājot par zinātnisko un tehnoloģisko metroloģiju, galvenā uzmanība jāpievērš mērīšanas līdzekļu uzraudzībai, kas tiek īstenota, izmantojot periodiskās verifikācijas un periodiskās pārbaudes procedūras, kuru mērķis ir attiecināt kalibrēšanas un pārbaudes rezultātus uz starptautiskajiem un valsts standartiem (ISO 9001 normas 4.6. punkts). Uzņēmējiem, kuru organizācijā ir ieviesta kvalitātes sistēma, šādas procedūras parasti ir pietiekamas.
Ir vēl viena mērinstrumentu lietotāju grupa, kuriem nav vai nav nepieciešams ieviest kvalitātes sistēmas, tāpēc viņiem nav nepieciešams ieviest metroloģisko uzraudzību. Šādā gadījumā parādās daži specifiski mērinstrumentu lietojumi, kas ir ērti operatoriem un uz kuriem attiecas juridiskā metroloģiskā uzraudzība, t. i., verifikācija, ko kontrolē Centrālais mērījumu birojs, tā struktūras un vietējie pārstāvji un Centrālā mērījumu biroja priekšsēdētāja pilnvarotie subjekti.
